Dzīvie un mirušie

Krievu padomju literatūras vēsturē Konstantīns Mihailovičs Simonovs (1915–1979) iegāja kā prozaiķis, dzejnieks, dramaturgs, scenārists, memuārist; taču noteicošā viņa biogrāfijā un radošajā darbībā bija kara korespondenta darbs Otrā pasaules kara kauju laukos. Tieši kara pieredze vai atmiņas par to caurvij visu,... ko Simonovs rakstījis kopš četrdesmito gadu sākuma – no slavenā dzejoļa „Gaidi mani” (1941) līdz vēlākiem stāstiem „Divdesmit dienas bez kara” (1973) un „Mēs nesatiksimies ar tevi” (1978). Romāns „Dzīvie un mirušie”, publicēts no 1959. līdz 1971. gadam, ir viens no nozīmīgākajiem krievu literatūras darbiem par karu. Neesot hronikāli dokumentāls vai vēsturisks darbs, šis romāns tomēr lielā mērā balstās uz rakstnieka personīgajiem dienasgrāmatu materiāliem no 1941. gada jūnija līdz septembrim (kas tika publicēti tikai 1992. gadā ar nosaukumu „Simts kara dienas”) un viņa piezīmēm dažādos gados, daļēji publicētām kā frontes skices; daudziem stāstā izvirzītajiem varoņiem bija reāli prototipi. Pēc pirmajām divām romāna grāmatām režisors A. Stolpers uzņēma mākslas filmas „Dzīvie un mirušie” (1964) un „Atriebība” (1967).