Tu mani nekad neaizmirsīsi…

Pēc Maikova krievu dzejā nebija tādas metaforiskas Niagāras. Pie Voznesenska jau agrā jaunībā bija daudz pretinieku, bet neviens nevarēja atņemt to, ka viņš radīja savu stilu, savu ritmu,” – rakstīja Jevgeņijs Jevtušenko. Literārais debija Voznesenska bija strauja un nemierīga. 50.... gadu beigas – 60. gadu sākums – „atkusņa” un īsta dzejas uzplaukuma laikmets. Un Voznesenskis uzreiz nostājās vienā rindā ar atzītajiem dzejniekiem savā laikā. Katrs jauns viņa dzejoļu krājums izsauca kritikas un strīdu vētru, bet jaunatne plūda uz viņa uzstāšanām. Dzejnieks lasīja savus darbus Maskavas un Parīzes, Londonas un Ņujorkas, Varšavas un Florences skatuvēs. Desmitiem pazīstamu dziesmu ir uzrakstītas uz viņa dzejoļiem. „…Ja nebūtu Voznesenska,” – atzina prozaiķis Aleksandrs Kabakovs, – „laiks būtu aizgājis no manis bez pēdām, pilnībā izdzēsts ar sekojošo gadu troksni.”