Pa ielu manai, kurš gads…

Bella Ahmaduļina (1937–2010) ienāca literatūrā kopā ar «sešdesmitnieku» paaudzi un gandrīz uzreiz ieņēma vietu starp lielākajiem mūsdienu dzejniekiem. «Neierobežotība un drosme… izpausta pietiekami smagos gados, ieguva viņai bezkompromisa pilsoņa slavu, bet nekādā ziņā neizkropļoja un neapgrūtināja viņas dzejas balss tīrību... un augstumu,» – rakstīja Andrejs Bitovs. Viņas dzejoļus raksturo īpaša muzikalitāte un smalks lirisms, un nav nejaušība, ka daži no tiem kļuvuši par dziesmām, apvienojot divas radniecīgas stihijas – dzeju un mūziku. «Jēgas, skaņu, krāsu, pasaules izjūtu harmonija. Kā elpo, tā arī raksta. Tas ir reti sastopams kvalitāte, tā liecina par patiesu dedzību. Šajā ziņā Ahmaduļinas dzejoļi ir dabas dāvana. Šis organiskums ir radīts dabā» (B. Okudžava). Šajā izdevumā iekļauti dzejoļi no dažādiem gadiem un poēmas.