Sarunas par mūziku ar Seidzi Odzavu

Haruki Murakami ir uzticīgs sev. Viņš dara to, kas viņam patīk, un tā, kā viņš uzskata, ka tas jādara.
„Lūk, šīs sarunas – tas ir interesants pārdzīvojums. Mūsu saruna nebija intervija vispārpieņemtajā nozīmē. Tā nebija arī slavenību saruna. Man gribējās –... drīzāk, neizturami gribējās sarunas gaitā – sarunāties dabiskā sirdsdarbības ritmā.
…Galvenais – ka, kamēr sarunā atklājās maestro Odzava, vienlaikus atklājos arī es pats.”
Galu galā izrādījās, ka tie ir divi domubiedri ar vienādu dzīves virzienu. Pirmkārt, viņi abi izjūt „tīru, nesamaitātu prieku no darba”. Otrkārt, viņos dzīvo sacelšanās gars un mūžīgā neapmierinātība ar sasniegto – tāda pati, kā jaunībā. Treškārt, viņus atšķir „izturība, stingrība un apņēmība” – izpildīt iecerēto tikai tā, kā viņi to redz, lai kas viņiem neteiktu. Un galvenais – Haruki Murakami un Seidzi Odzava patiesi mīl mūziku. Viņi dalās savās zināšanās, atklāj jaunus interesantus faktus, ļauj mums dziļāk ieskatīties šajā brīnišķīgajā skaņu pasaulē, kas piepilda sirdi ar prieku.
„Laba mūzika – kā mīlestība, tās nekad nav par daudz.
…Daudziem cilvēkiem pasaulē tā ir visvērtīgākais degviela, kas baro viņu vēlmi dzīvot.”