Soneti un dzejas

«Vispatiesākā dzeja — izdomājums», — apgalvoja angļu dzejnieks un dramaturgs Viljams Šekspīrs (1564–1616). «Izdomātā patiesība» viņa darbos izrādījās kodols, centrs, ap kuru izveidojās milzīgā šekspīriskā pasaule. Sonetos Viljams Šekspīrs runā galvenokārt par mīlestību, kas «nepazīst samazināšanos un postu» un ir... daudzos veidos. Erotiķu dzejā «Venēra un Adonis» (1593; Šekspīrs to sauca par «manas fantāzijas pirmajdziesmu») ir atklāta apsēstība ar kaislību viszemiskākajā nozīmē: mīlestības dieviete bez panākumiem meklē atbildi no mirstīgā jaunieša apburošā skaistumā. Dzejas pamats «Apkaunotā Lūkrecija» (1594) ir traģisks stāsts par skaisto un tikumīgo romiešu matronu. 
Jaunā Šekspīra dzejas mēģinājumi un soneti ar savu gudro lakonismu ļaus mūsdienu lasītājam izveidot pilnīgāku priekšstatu par lielā angļu meistara radošumu.