Apdegums

Vasilija Aksenova romānā, kas rakstīts no 1969. līdz 1975. gadam, izsist dažādas vietas un laika posmus (Magadana četrdesmitajos un piecdesmitajos gados, Maskava, Leningrada un Krima sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados), fantastiskais agresīvi sacenšas ar autobiogrāfisko, dziļi personiskās emocijas plūst no sajauktajiem... kultūras kodiem, krāsainie, reizēm groteskie varoņi ik pa laikam pārrauj savu individuālo sižetu audumu, un visā šajā redzams sāpīga, nedziedējoša apdeguma nospiedums no saskares ar padomju dzīvi. Pieci galvenie varoņi – rakstnieks, zinātnieks, ārsts, mūziķis un skulptors (un patiesībā – viens un tas pats varonis dažādās izpausmēs, sava veida kolektīvs portrets sešdesmitnieku paaudzei) – iet cauri dažādām, bet vienādi skumjām dzīves ceļiem, ko iezīmē kolektīvā trauma neizdzēšamā nometnes pagātnē, svinīgā dzērumā, sacelšanās pret sistēmu, iekšējā emigrācija, konformisms un nodevība pret sevi un citiem…