Leģiona asinis

Ienaidnieks atkal ir pie tava mājas sliekšņa! Viņa soļi — pūšana, viņa elpa — uguns, un pilsētas vārti ir plaši atvērti! Atmiņa, kas ir noslīkusi laika asinīs, cenšas izpeldēt. Lepnums, ko aizmirsuši pēcnācēji, vēl joprojām skrāpē dvēseli. Parāds, ko noraidījuši... pavisam citi cilvēki, saspiež sirdi. Viņi nezina, ko darīt. Sieviete, kas nespēj radīt pēcnācējus, skatās uz saviem bērniem neizpratnē. Sargu virsnieks, kas ir aptraipīts ar kukuļiem, aplūko bēgošā priekšnieka kabinetu. Krogus saimnieks, kas vēro bēgošos klientus, cīnās ar bailēm... Desmitiem mirstīgo apstājās likteņa pagriezienā, cenšoties saprast, kā viņiem rīkoties. Kas viņi ir? Kāpēc… viņi. Bet virs pilsētas vārtiem mirdz karoga gaisma, un cilvēka rūkoņa, tik pazīstama rūkoņa, caurdur dvēseli: — Leģions stāv šeit! Un vairs nav šaubu.