Mimočka

Naivā Mimočka sapņo par brīnišķīgu dzīvi, skaistu līgavaini un lieliskiem modes tērpiem. Atrast piemērotu partiju meitai – tā ir galvenā uzdevums mammītei un tētiņam. Un beidzot Mimočka – līgava! Un lai gan līgavainis nav ļoti jauns, iespējams, pārāk resns un,... atklāti sakot, plikpauris, tomēr viņam ir ģenerāļa pakāpe un cieņa sabiedrībā.
Parīze, grezni tērpi un rotas – viss, par ko tik ļoti sapņoja Mimočka, ir piepildījies. Tikai nabaga meitene garlaikojas un izsīkst, kā maiga roze ziemas dienā. Lai uzlabotu veselību, viņu sūta uz ūdeņiem, un tur viņa izdara to, ko nekādā gadījumā nevar gaidīt no kārtīgas precētas dāmas – laulības pārkāpšanu.
Bet vai tas viss beigsies ar krāpšanu un māksliniecisku sabiedrisko spēli? Galu galā Pēterburgā viņu gaida vīrs un bērniņš.
Un kāpēc neviens neprasīja, ko pati Mimočka vēlas?
Viņa vēlas patiesu mīlestību, īstas jūtas, prieku, dzīvi.
«Mimočka» – tas ir izcils krievu satīras paraugs, kas uzrakstīts ilgi pirms Teffijas un Mihaila Zošenko, – kodīgs, smieklīgs, bet tajā pašā laikā bez ļaunuma.
V. Mikuličs ļoti precīzi un ironiski pastāstījusi par sievietes dzīvi 19. gadsimtā. Jautājumi, kas tik satrauc prātu un sirdi mīļajai Mimočkai, ir tik asi, ka, bez šaubām, tie atsauksies arī 21. gadsimta meiteņu dvēselēs.