Vējš zina manu vārdu

Vīne, 1938. gads. Drīz pēc Sadrupušo logu nakts sešgadīgais vijolnieks Samuils Adlers iznāk no valsts — viņa māte, zaudējusi vīru un baidoties par bērnu, nosūta dēlu kopā ar citiem ebreju bērniem uz ļoti relatīvu drošību Anglijā. Savus radiniekus viņš vairs... neredzēs. Viss, kas paliek trauslajam un izmisušajam Samuļam, — mūzika, kurā zēns slēpjas no vientulības un neapmierinātā skumjuma. Tāpat arī kvakeru ģimene, kas ņem viņu zem sava spārna.
Arizona, 2019. gads. Septiņgadīgā Anita Diasa un viņas māte bēg no Salvadoras, un pēc robežas šķērsošanas viņas tiek šķirtas. Vai viņas atkal tiksies — liels jautājums. Viss, kas paliek aklajai un apjukušajai Anitai, — iedomātā zeme Asabaar, kurā meitene slēpjas no vientulības un nežēlīgā, nesaprotamā pasaules. Tāpat arī atbalsts no viena ambicioza advokāta un vienas dedzīgas sociālās darbinieces, kas apņemas atrast Anitas pazudušo māti.
Šie notikumi un šie bērni ir šķirti ar astoņdesmit gadiem. Divi cilvēki meklē ģimeni un mājas. Abi gandrīz zaudējuši cerību. Tomēr dzīve savedīs kopā Samuļus un Anitu un dāvinās viņiem otro iespēju, jo blakus būs cilvēki, kuriem nav vienaldzīgi.
Isabella Allende — superzvaigzne Latīņamerikas literatūrā līdzās Gabriēlam Garsijam Markesam, viena no slavenākajām sievietēm Dienvidamerikā, daudzu balvu ieguvēja; viņas grāmatas ir tulkotas desmitos valodu, un to kopējie tirāži nepārtraukti tuvojas simtam miljoniem eksemplāru. Viņas jaunākais romāns «Vējš zina manu vārdu» — stāsts, kas iedvesmots no patiesiem notikumiem: akla meitene no Salvadoras, kuru pēc iekļūšanas ASV šķīra no mātes, kļuva par Isabellas Allendes Fonda audzēkni, kas palīdz sievietēm un bērniem. Šis stāsts ir reāls un tajā pašā laikā universāls: gadsimtiem ilgi bezdomīga nežēlība šķir ģimenes, ievaino bērnus, nogalina pieaugušos, atņem cilvēkiem pēdējo cerību, un gadsimtiem ilgi ir cilvēki, kas ir gatavi palīdzēt, neatsakās un nebaidās.