Laupītāju ļaunā mēness

Dzejnieks Krievijā ir vairāk nekā dzejnieks. Šo lidojošo frāzi, ko radījis Jevgeņijs Jevtušenko, atkārto ikviens, kam nav slinkums, kad saruna nonāk pie dzejas. Par fantastiem tā kaut kā nerunā. Tas ir netaisnīgi. Fantasts Krievijā ir vairāk nekā fantasts. Gadās pat,... ka viņš ir vairāk par pašu fantastiku. Ne katrs, protams. Šādu rakstnieku loks nav liels. Ivans Efreimovs, brāļi Strugackie, Vladislavs Krapivins, Kirils Buličovs, Boriss Šterns, Mihails Uspenskis… Šai retajai mazākumam ar tiesībām pieder arī Jevgeņijs Lukins. Fantastika viņam ir instruments, līdzīgs Leskovska mikroskopam: paskaties viņa acī — un redzēsi, ka blusas trauciņā vēl arī atslēdziņa guļ. Lasīt rakstnieku Lukinu — ir prieks un bauda. Prieks no viņa prozas kvalitātes, bauda — no jokus radītās atmosfēras, kurā dzīvo viņa varoņi. Tu lasi viņu un redzi, kā pēkšņi tev no lapas to viltīgi pamirkšķina Gogoļs, to pagriež pirkstu pie tempļa Saltykovs-Ščedrins, to izlocās kaut kur starp nodaļām kaķa Bēgēmota aste. Ja sāksi skaitīt visas balvas un apbalvojumus, ko Lukins saņēmis savas rakstnieka darbības laikā, tu jau kaut kur piektajā vai sestajā desmitā apjuks. Viņu ir vairāk par simtu. "Aelita", "Ceļotājs", "Bronzas gliemezis", "ABS balva", Interpreskon, Roskon, Ivana Efreimova vārdā, Beljaeva balva, "Zelta Ostaps" un daudzveidīgas citas. Pat "Literārā avīze" reiz viņu pasludināja par balvas "Zelta teļš" ieguvēju par viņa ironiskajiem dzejoļiem. Un 2015. gadā Lukins tika apbalvots ar goda nosaukumu Eiropas fantastikas Grandmaster.