Pateicoties karalim. Romāns par Henriku VIII

Šī valdnieka figūra ir ārkārtīgi pretrunīga. Savu laikabiedru acīs Henriks VIII no Tjūdorām bija lielais karalis. Ideālists monarhs, viņš paplašināja parlamentu, nodibināja Karalisko jūras floti, modernizēja medicīnas izglītību. Viņš rakstīja mūziku un dzeju, dievināja bruņinieku turnīrus, atbalstīja mākslu. Jaunībā izglītots... un apdāvināts princis tika uzskatīts par daudzu tikumu iemiesojumu, un viņam bija visas īpašības, lai pārvērstu savu valdīšanu par patiesu angļu Renesanses triumfu. Tomēr tā palika vēsturē galvenokārt kā bīstamu intrigu un asiņainu notikumu laiks. Henriks pārtrauca attiecības ar Romas pāvestu un nodibināja savu baznīcu, iznīcināja klosterus, nocirta galvas divām savām sievām un izsūtīja divas citas. Viņš nomira aizdomīgā, resnā, slimību mocītā tirānā, novecojušā pirms laika. Tomēr jau pagājuši gandrīz pieci gadsimti, un atmiņa par viņu joprojām ir dzīva. Vai nav pienācis laiks karalim, kurš uz visiem laikiem izmainīja Anglijas valsts iekārtu, lūgt par sevi vārdu? Pirmo reizi krievu valodā!