Nokrituši no debesīm

Pa grāmatām un filmām pēc Vladimira Kunina scenārijiem var pētīt vēsturi. Viens no spilgtākajiem un godīgākajiem darbiem par pirmajiem perestroikas gadiem? Protams, "Interdevička". Ģimenes drāma stagnācijas laikos? "Ādama ribas!" Visgodīgākās un sāpīgākās grāmatas par karu — "Pikējo bumbvedēju hronika" un... "Nokrituši no debesīm". Visas stāsti, kas apkopoti zem šīs vāka, — par visparastākiem cilvēkiem. Viņi dzīvoja, mīlēja, jokoja, sēroja. Viņi ir vēsture. Maša un Sergejs, stāsta "Nokrituši no debesīm" varoņi, iemīlējās viens otrā pie skanīgā romansa "Ak, šie melnie acis". Bet tas notika ne uz deju grīdas un pavisam ne romantiskos apstākļos. Šo vinilu grieza fašisti, kas aplenca katakombas, kurās dzīvi bija iesprostoti padomju karavīri. Ievainotie mirst bez ūdens, un sanitāre Maša nolemj iziet no katakombām. Aiz viņas mērķī vēro fašistu snaiperis. Viņš dod viņai laiku ieelpot svaigu, reibinošu gaisu. Pienākt pie ūdens. Uzpildīt pilnu spaini. Snaiperis nenovērš acis no šī dīvainā pāra — maza, trausla meitene un ievainotais karavīrs, kurš sargā viņu kā uzticams bruņinieks. No viņa, snaipera, ir atkarīgs, vai Mašas un Sergeja stāstam būs turpinājums: parasta dzīve, darbs, ģimene, dēls Vovka. Šo cilvēku liktenis ir viņa rokās. Bet viņi it kā ir aizmirsuši, ka apkārt ir karš un nāve. Viņi mīl viens otru, viņi ļoti vēlas dzīvot. Cik ļoti gribētos, lai šim stāstam būtu laimīgas beigas. Cik ļoti gribētos!