Par cilvēka verdzību un brīvību

Krievu reliģiskais un politiskais filozofs, krievu eksistenciālisma un personālisma pārstāvis Nikolajs Aleksandrovičs Berdjajevs (1874-1948) - viena no nozīmīgākajām figūrām Krievijas filozofijas vēsturē. Aktīvs Sudraba laikmeta darbinieks, vēlāk neērta padomju varai figūra, viņš tika izsūtīts no Krievijas "filozofiskajā kuģī" 1922. gadā... un kopš tā laika dzīvoja Eiropā. Dzīves beigās, no 1942. līdz 1948. gadam, viņš septiņas reizes pēc kārtas tika nominēts Nobela prēmijai literatūrā. Viņa brīvības filozofija joprojām ir kāds cerības avots, bet jauno viduslaiku koncepcija, ko Berdjajevs attīstīja viens no pirmajiem, tika apspriesta ar lielākajiem domātājiem visā XX gadsimtā un arī nav zaudējusi aktualitāti.
Brīvība Nikolajam Berdjajevam ir sākotnējais cilvēka stāvoklis, kam nav ne pamata, ne robežu, kas nav pakļauta nevienam, tostarp arī Dievam; brīvība ir tas, kas cilvēkam nepieciešams, lai īstenotu savus galvenos aicinājumus - radošumu un izziņu. "Personība pēc savas būtības ir nepadošama un nepaklausīga, tā ir pretestība, nepārtraukts radošs akts," - raksta Berdjajevs traktātā "Par cilvēka verdzību un brīvību" - "visradikālākajā, visgarīgākajā revolūcijā no manām grāmatām", kā viņš pats skaidroja. Papildus šim darbam šajā krājumā iekļauta raksts "Glābšana un radošums" - Berdjajeva mēģinājums sasaistīt kristīgo pazemību ar dabiskiem, nepieciešamiem un beznosacījumu brīvības impulsu cilvēka radošajai darbībai.