Izgādnnieks. Literārie atmiņas

Ivans Aleksejevičs Buniņš — dzejnieks un prozaiķis, pirmais no krievu rakstniekiem, kurš saņēmis Nobela prēmiju (1933). Viņa darbi ir tulkoti daudzās pasaules valodās un uz visiem laikiem ierakstīti pasaules literatūras zelta fondā. Revolūcija 1917. gadā lika Buniņam pamest dzimteni, taču... atmiņas par neatgriezeniski zaudēto Krieviju, par cilvēkiem, ar kuriem viņu saistīja liktenis, kļuva par atbalstu visam viņa turpmākajam radošajam darbam. Grāmata «Atmiņas» pirmo reizi tika izdota 1950. gadā Parīzē, tomēr pirmās nodaļas tika uzrakstītas ievērojami agrāk. Repins, Rahmaninovs, Čehovs, Kuprins, Šaljapins — šeit ir atveidoti portreti tiem, ar kuriem Buniņš bija labi pazīstams. Padomju Krievijā grāmatu nebija iespējams izlasīt pilnībā līdz Perestroikai, pat rakstnieka darbu krājumos no tās tika izņemti fragmenti un nodaļas, kur Buniņš asi negatīvi, ironiski izteicās par kolēģiem, kuri atradās boļševiku pusē: par Gorkiju, Majakovski, Bloku, Jeseninu, «Trešo Tolstoju». Šajā izdevumā šie izlaidumi ir atjaunoti pēc dzīves laikā izdotā izdevuma. Atmiņas par L. N. Tolstoju, priekšā kura Buniņš visu mūžu bijis apbrīnas pilns, pāraugušas esejā «Tolstoja atbrīvošana».