Zilumi dvēselē

Fransūza Sagānu dēvēja par Mademuazeli Šaneli literatūrā. Sākot ar pašu pirmo romānu «Sveika, skumjas!» (1954), kas radīja ne mazums troksni, viņas literārā karjera veidojās spoži, viņa ar pārsteidzošu vieglumu radīja grāmatu pēc grāmatas, tās tulkoja dažādās valodās un tās izplatījās... pa pasauli miljoniem eksemplāru. Romānā «Zilumi dvēselē» (1972), kā arī daudzos rakstnieces romānos, runa ir par mīlestību, trauslu, nenoteiktu, mirkļa. Uzticīga sev, Sagāna ievieto savus varoņus sarežģītu attiecību labirintā: ap Sebastjanu un Eleonoru riņķo dīvaini cilvēki, cenšoties iekļūt brāļa un māsas noslēpumos, bet tie, izsmalcināti, atturīgi, ironiski, ar smieklu izslīd, jo viņi ir nodevīgi, proti, pēc dzejnieka vārdiem — «paši sev uzticīgi»… Fransūza Sagāna, kas pati bieži izvairījās no apgrūtinošiem dzīves pienākumiem, radot šo divkāršo autoportretu, vienlaikus azartiski polemizē ar saviem pielūdzējiem un kritiķiem, neaizmirstot paskatīties, ar ko beigsies viņas varoņu odiseja.