Pēteris I

Aleksējs Nikolajevičs Tolstojs piedzimis 1883. gadā un agri sāka rakstīt. Dzīvs piemērs zēnam bija viņa māte; viņa rakstīja grāmatas bērniem un pieaugušajiem. Savu pirmo stāstu Aleksējs uzrakstīja 10 gadu vecumā. 1901. gadā jaunietis pārcēlās no Samaras uz Pēterburgu, kur iestājās... Tehnoloģiskajā institūtā, kuru, tomēr, tā arī nepabeidza — uzvarēja aizraušanās ar literatūru. Līdz trīsdesmit gadu vecumam A. N. Tolstojs jau publicējās sešpadsmit dažādās izdevniecībās un bija vairāk nekā duci lugu autors. Pēc revolūcijas viņš pāris gadus dzīvoja Berlīnē un Parīzē, bet dzīve emigrācijā viņam nebija mīļa. Drīz viņš atgriezās dzimtenē un ne tikai sāka aktīvi publicēties, bet arī iesaistījās jaunās Padomju republikas būvēšanā — kļuva par Augstākās padomes deputātu. Romāns «Pēteris I», kuru viņš sāka rakstīt 1929. gadā, tagad pamatoti tiek uzskatīts par klasiku mūsu literatūrā. Pie šī apjomīgā darba rakstnieks strādāja gandrīz piecpadsmit gadus — līdz pat savai nāvei 1945. gadā. Romānā viņš pierādīja, ka radikālas izmaiņas Krievijas dzīvē nav iespējamas bez spēcīgas un reizēm pat nežēlīgas varas, tāpēc nav brīnums, ka A. N. Tolstojs bija viens no mīļākajiem rakstniekiem I. V. Staļinam.
Šis romāna izdevums ir ilustrēts ar brīnišķīgām Ivana Jakovļeviča Bilibina darbām. Nākamais grāmatu ilustrāciju klasiks piedzimis 1876. gadā. Tieksme uz zīmēšanu viņam parādījās kopš bērnības, tomēr I. J. Bilibina tēvs bija pret dēla mācībām Mākslas akadēmijā, un rezultātā jaunietis pabeidza Sanktpēterburgas universitātes Juridisko fakultāti. Tomēr aizraušanās ar zīmēšanu attālināja I. J. Bilibinu no jurisprudences. Vēl studiju gados viņš sāka apmeklēt mākslas klases, kuras vadīja I. E. Repins. Bilibins smēlās iedvesmu tautas mākslā un bija liels V. M. Vasiļejeva fans. Jau XX gadsimta sākumā viņam izveidojās raksturīgs — bilibinsks — stils, kas ātri slavēja mākslinieku; viņa darbus viegli atpazīst pat tāli no mākslas cilvēki. Skarbās revolūcijas vētras 1917. gadā lika māksliniekam pamest Krieviju. I. J. Bilibins dzīvoja un veiksmīgi strādāja Kairā, pēc tam Parīzē. Tomēr vēlme atkal būt dzimtenē bija tik liela, ka 1936. gadā viņš pārcēlās uz Leningradu. Šajā aplenkuma pilsētā viņš nomira 1942. gada ziemā no izsīkuma, atteikdamies no piedāvātās evakuācijas.