Pusaudzis. Lūzums

Kā attiekties pret acīmredzami mainīgu realitāti? Pat ja šīs izmaiņas nav kāda ļauna vai laba griba – nav svarīgi!, bet gan likumsakarīgs vēstures gājiens? Cilvēkiem, kuri nonākuši šīs pašas vēstures ritenī, no tā nav vieglāk. Notiek ierastā, nostiprinātā dzīvesveida sabrukums,... un nevienam apkārt vēl nav zināms, ka sabiedriskās iekārtas maiņa ir neizbēgama. Viņiem vienkārši nākas izvairīties no drupām. Grūti un bezjēdzīgi ir vainot pašas vēstures vai dievus, jo vienmēr atrodas kāds tuvāk – tas, kuram ir vara. Jo vara – tas ir, pirmkārt, atbildība. Bet, turklāt – vienmēr kārdinājums. Un pretendentu uz to nekad nav par maz. Bet pārmaiņu laiks, kad viss ir nestabils un nenoteikts, kļūst arī par laiku, kad pastiprinās cīņa par šo pašu varu, kad neizbēgami uzliesmo sacelšanās un notiek revolūcijas. Nosēdēt malā mājā neizdosies, jo īpaši tas neizdosies cilvēkiem ar ieročiem – karotājiem, kuri var gan iznīcināt visus apkārt, gan arī izglābt. Galvenais – nepārprast izvēli par labu pusei.