Provincialka augstākajā sabiedrībā. Ne dūmu, ne uguns

Runā, ka tikai laiks un attālums dziedē saplēsto sirdi. Es tam ticēju, uz visiem laikiem, kā man tolaik šķita, izbraucot no Briastļas — pilsētas, kurā piedzīvoju tik daudz nepatīkamu piedzīvojumu un izbaudīju neatsvaidzinātas mīlestības rūgtumu. No bijušajām kaislībām manā dvēselē... nav palicis ne dūmu, ne uguns. Garā šķiršanās palīdzēja man aizmirst aizvainojumus un samierināties ar pagātni. Vismaz tieši šos vārdus es atkārtoju katru vakaru pirms miega, svēti ticot to patiesumam. Un tomēr… Vēl joprojām nemira kautrīgā cerība, ka kādu dienu viss mainīsies. Pārāk varenam cilvēkam es izaicināju ar savu uzdrošināto bēgšanu tieši no viņa deguna. Un es nesaprotu, no kā es baidos vairāk: ka kādu dienu viņš mani atradīs. Vai ka viņš nemeklēs.