Polijas karalienes. Mīlestības un dižciltības stāsts

Kņaziene, kņazna, karaliene, princese - kopš bērnības iegaumētie burvīgie bērnu pasaku tēli, romantiskās jaunības ilūzijas... Skaistas, labas, bieži vajātas, bet vienmēr dižciltīgas, dāsnas, gatavas pašaizliedzībai... Vai pretēji: viltīgas, nežēlīgas, pilnas ļaunprātīgu nodomu, vilinošas tos, kas iekļuvuši viņu tīklos, uz saldu... bojāeju, bet nemainīgi apburošas...
Lielpolijas hronikā teikts, ka valdniekam «...nepiestāvēja... neiegūt sievu»; sieva simbolizēja mantinieku parādīšanos un, līdz ar to, varas pārmantojamību, pastāvīgā kārtība saglabāšanu. Tādēļ laulības un bērnu piedzimšana bija svarīgākie notikumi ne tikai privātajā, bet arī Polijas politiskajā dzīvē. Valdnieks bija centrālā figūra kņaziskajā galmā, tomēr ļoti nozīmīga loma sabiedrībā un viduslaiku valsts attīstībā piederēja viņa apkārtnei, ģimenes locekļiem un īpaši laulātajai.
Grāmatā stāstīts par sarežģītām, reizēm dramatiskām Polijas valdnieku un viņu kronēto laulāto likteņiem.