Anna

Stāstā «Anna» tiek apgalvota Salomona patiesība, ka bagātība — putekļi un postījums, un muļķīgi ir meklēt bagāto draudzību, kuri, ja tu kļūsi nabags, rīt ar nicinājumu no tevis novērsīsies. Izcilība arī neko nenozīmē — to pierādīja revolūcija. Anna, meitene, kas... uzaugusi ciematā pie vecmāmiņas un auklītes, bija pieradusi spēlēt ar zemnieku bērniem, skraidīt basām kājām un kāpt kokos. Bet nu viņu aizved uz Pēterburgu pie tēva un onkuļa, tur viņu pieradina staigāt cimdiem un ar lietussargu, izmantot kalpones pakalpojumus. Un pēc dažiem gadiem, atgriežoties dzimtajā ciematā, viņa vairs nerunā ar bijušajiem draugiem, ar «ciema ļaudīm» — viņiem jāzina sava vieta. Bet šeit — jauns likteņa pagrieziens: viņas tēva darījumi sabruka, drīz viņš mirst no insulta — un viņas onkuļa ģimenē, kas sākumā viņu izveda uz ballēm un mācīja, kā jāuzvedas, jau uzskata, ka viņiem «neērti dzīvot ar viņu», un norāda, ka viņai jāaizbrauc. Un tikai atgriežoties pie vecmāmiņas, meitene saprot, kur viņai bija patiesie draugi un patiesa mīlestība.