Kamēr nāve mūs šķirs

Kad vīrs atrada šo ideālo mazo mājiņu mežā mūsu medus mēnesim, es biju septītajās debesīs no laimes! Iedomājieties, mēs esam vieni, mostamies pie putnu dziesmām un koku šalkoņas, katru nakti baudām karstu vannu zem zvaigznēm… Bet tagad man šķiet, ka... es vairs nepazīstu savu vīru. Es vienkārši nožēloju, ka mēs negriezāmies policijā, kad kāds atstāja asiņainu piezīmi uz paklājiņa pie durvīm: Viņa ir mirusi, jūs esat nākamie. Raijans teica, ka es pārāk asi reaģēju. Un kāpēc viņš nezvana policijai tagad, kad viss ir kļuvis daudz sliktāk? Vai es varu viņam uzticēties? Es zinu par briesmīgo lietu, ko Raijans kādreiz izdarīja, un tas mani plosa gabalos. Pagājušajā naktī es viņam teicu, ka vienmēr glabāšu viņa noslēpumu. Bet vai tiešām vīrietis, par kuru es apprecējos, slēpj vēl kaut ko? Tagad kāds ir pārgriezis telefona līnijas, un mēs esam šeit iesprostoti. Raijans zvēr, ka viņam nav ne jausmas, kas notiek. Es esmu šeit viena tumšā mežā ar cilvēku, kuram, kā es domāju, varu uzticēties. Mans sirds sitas traki, un nav neviena, ko es varētu saukt palīgā. Pie altāra Raijans solīja mīlēt mani, kamēr nāve mūs šķirs. Bet viņš nesacīja, cik drīz tas notiks…