Vienradzis dinozaura kostīmā. Pasaka par to, cik svarīgi ir būt sev

«Mēs visi esam atšķirīgi, un tas ir lieliski! Novērtēt un mīlēt sevi tādu, kāds tu esi, un priecāties par savām īpatnībām — lūk, ko māca šī grāmata. Izskatās, ka tā ir vienkārša laba pasaka ar jaukām ilustrācijām, bet cik daudz... spēka un jēgas tajā ir! Pat man, pieaugušajam, bija noderīgi to izlasīt», — redaktore Clever.
Grāmata «Vienradzis dinozaura kostīmā. Pasaka par to, cik svarīgi ir būt sev» iepazīstinās mazo ar situācijām, no kurām nav iespējams izvairīties bērnudārzā, skolā vai mājās, un parādīs, cik svarīgi ir vienmēr palikt sev un pieņemt citus tādus, kādi viņi ir. 
Jaunais lasītājs iepazīsies ar burvīgo vienradzi Matveju, kurš dzīvoja uz priedes meža malas mazā mājiņā. Un viņš bija neparasts, jo visu laiku staigāja dinozaura kostīmā. Tāpēc viņam bija grūti spēlēt, runāt un priecāties. Citi vienradži uzskatīja viņu par dīvainu un nesazinājās ar viņu. Vai Matvejam izdosies atrast draugus un parādīt viņiem savu patieso skaistumu?
Uzdāviniet bērnam pasaku par to, cik svarīgi ir būt sev 
Kāpēc ir svarīgi mācīt bērnam sazināties ar visdažādākajiem bērniem?
Mēs visi esam ļoti atšķirīgi, tomēr mūsdienu mediji bieži uzspiež bērniem nepieejama ideāla tēlu, ar kuru ir ierasts salīdzināt gan sevi, gan apkārtējos. Bet katrs cilvēks ir individuāls un neatkārtojams, skaists ar savām īpatnībām un neizskatās pēc neviena cita. Iemācīt bērniem nebaidīties būt sev un pieņemt citus tādus, kādi viņi ir, — ir svarīgs uzdevums pieaugušajiem. 
Spēja domāt nestandarta veidā, būt elastīgam, pielāgoties jaunajiem apstākļiem, vienoties konfliktu gadījumā veiksmīgai socializācijai ir svarīgāka nekā spēja risināt vienādojumus vai ātri skriet. Bērni, kuri neatšķiras ar veiklību vai domāšanas ātrumu, ir visiem iespējam izaugt patstāvīgiem un pieprasītiem, tikai viņiem jāpalīdz, izrādot nedaudz pacietības un sapratnes. Šāda cilvēcīga attieksme pret apkārtējiem ir izdevīga visiem, jo katram no mums ir īpatnības, kas var būt nesaprotamas vai pat nepatīkamas citiem. Izrādot pacietību pret citu «nepārejamībām», mēs varam cerēt uz savstarpību.