Un visbeidzot es teikšu...

Bella Ahmaduļina – unikāla dzejniece. Viņas lirikai raksturīga izsmalcināta leksika, metaforiskums, izsmalcināta senatnīgā stila stilizācija, muzikalitāte un intonācijas brīvība. Atcerēsimies visiem zināmās dzejas rindas: Un visbeidzot es teikšu… , Ak, mans kautrīgais varonis… , Pa manu ielu jau gadu… ,... Vilina mani senatnīgais stils… Viņas balsī vibrēja skaņa, kas bija neizsakāmi saspringta, pat kļuva bail, vai tā nepārtrūks, – ļoti precīzi par Bellu Ahmaduļinu teica Jevgeņijs Jevtušenko. Ahmaduļinas uzstāšanās pulcēja pilnas zāles, laukumus, stadionus. Viņa izdeva vairāk nekā 33 dzejas krājumus, lai gan uzskatīja, ka jādomā nevis par grāmatām, bet par to, lai nepārkāptu savu sirdsapziņu, par skaņas tīrību. Patiesā grāmata ir ilustrēta ar grafiskiem Ahmaduļinas portretiem, ko izpildījis viņas vīrs, mākslinieks Boriss Meserers.