Suprematistiska pasaka par diviem kvadrātiem

Mākslai 20. gadsimta sākumā ģeometrija un bezpriekšmetība kļuva par to, kas spēj vizualizēt slēptos procesus, padarīt redzamu to, kas, būdams radošuma un visuma pamats, tomēr ārēji nekādā veidā sevi neizpauž. Tā ir tīra filozofija mākslā, kas balstās uz tām pašām... klasiskajām kategorijām — esamība, viela, kustība, telpa un laiks, bet atklāj tās nevis ar vārdiem, bet ar formu, faktūru, krāsu un izvietojumu attiecībā pret citiem atsevišķiem elementiem lapā. Burts, kvadrāts, stienis — kā „Pasakā par 2 kvadrātiem” — nav attēli, bet zīmes, simboli, kas atsaucas gan uz konkrēto (vēsturisko kontekstu — „pa melno ir nostiprinājies sarkanais”), gan uz vispārējo (radošumu, radīšanu, Radītāju — „lido uz Zemi no tālienes…”).
Kur teikts, ka tekstus var ierakstīt tikai ar vārdiem?