Kāpēc gleznām ir nosaukumi?

Reiz dzīvoja vectēvs un vecmāmiņa. Vecmāmiņa interesējās par mākslu, lasīja grāmatas par māksliniekiem, bet vectēvs jaunībā pats nodarbojās ar gleznošanu un ne no dzirdēšanas zināja, kā sajaukt krāsas. Viņiem bija mazmeita Ema, vidusskolniece, un mazdēls Mikulāšs, deviņus gadus vecs zēns,... kurš visvairāk pasaulē mīlēja spēlēt bumbu un vērot futbola spēles. Reiz Emu uzdeva uz nedēļas nogali uzrakstīt eseju par gleznām, un tad vecmāmiņa ar vectēvu nolēma aizvest viņu un Mikulāšu uz mūsdienu mākslas muzeju, nevis parastu muzeju, bet burvīgu, kur ir apkopoti šedevri no visas pasaules. Pēc brīnumainas sakritības tajā pašā laikā bijušais šī muzeja direktors, kurš kā neviens cits zināja dārgumu vērtību, kas tajā glabājas, iecerēja nozagt vienu no tiem, un kamēr vectēvs ar vecmāmiņu stāstīja Emai un Mikulāšam par gleznām, muzejā iekļuva laupītāji. Tādējādi jaunie apmeklētāji, paši to neapzinoties, kļuva par lieciniekiem un pat dalībniekiem detektīvu stāstā. Par to, kā tas attīstījās, un arī par to, kā attīstījās māksla pēdējo divu gadsimtu laikā, stāstīs šī grāmata, kas 2015. gadā ieguva prestižo balvu Magna Litera par labāko izdevumu bērniem.