Mākslas instalācija

Pēdējo desmitgažu mākslā instalācija ir ieguvusi vadošās mākslinieciskās formas nozīmi. Tomēr, kā norāda Klēra Bišopa, «plašais atšķirību spektrs ārējā izskatā, saturā un mērogā darbiem, kas šodien tiek radīti ar šo nosaukumu, kā arī brīvība izmantot šo terminu padara to gandrīz... bezjēdzīgu». Šīs grāmatas uzdevums ir sakārtot šo, šķietami, neizmērojamo dažādību materiālu. Balstoties uz konkrētu darbu analīzi, autors parāda, ka, tā kā šādas mākslas uztvere prasa fizisku klātbūtni publikai iekšpusē darba, to var klasificēt pēc pieredzes veida, ko tā piedāvā skatītājam. Bišopa izseko instalācijas saknēm mākslinieciskajā avangardā 1920. gados, pievēršot uzmanību neovangardam 1960.-1970. gados un apsverot māksliniecisko praksi XX gadsimta beigās - XXI gadsimta sākumā, skaidrojot instalācijas mākslas konceptuālos pamatus.