Tici. Es tevi mīlu

Ir dēli un meitas, kuri katru dienu zvana mammai un tētim – un ir tādi, kuri nekad viņiem nezvana. Ir tie, kuri būvē māju tuvāk vecākiem – un ir tie, kuri cenšas apmesties pēc iespējas tālāk no viņiem un dod... priekšroku viņus vispār neredzēt. Ir tādi bērni, kuriem grūti pieņemt lēmumus bez tēva, mātes, un citiem – kuriem atkāpes no ģimenes saistībām ir pieļaujamas tikai Ziemassvētkos, kāzās vai bēru laikā. Attiecības visiem ir atšķirīgas. Un gandrīz vienmēr visām attiecībām ir bagāta, bet dažreiz smaga vēsture. Mūs saista ar vecākiem kopīga pagātne, tāds smagums uz pleciem; šeit ir grūti ievērot distanci. Gan no vecāku, gan no jau pieauguša bērna puses šeit ir iespējama jebkura pozīcija, izņemot pašu vienkāršāko. Lielākā daļa cilvēku ir gatavi samierināties ar to, kas ir, viņi ir pārliecināti, ka neko mainīt tomēr nevar. Tikšanās izsmeļ zināmus uzvedības noteikumus, kurus nevienam negribas apšaubīt. Attiecības var būt aukstas un svešas, viltus sirsnīgas. Bet tās var būt arī kaislīgas vai klusējošas, virspusējas vai tieši pretēji. Tās var būt – sāpīgas un saspringtas vai neitrālas un neizteiksmīgas. Retu reizi tās ir līdzsvarotas, veselīgas un harmoniskas. Attiecības "vecāki/bērni" izskatās dabiski. Bet, ja tajās padomā labi – tās prasa fenomenālas spējas pielāgoties! Mēs neesam vienādi divos mēnešos, piecpadsmit gados, trīsdesmit vai septiņdesmit. Dzīves laikā mums rodas dažādas vajadzības. Tā kā bērni izaug, bet vecāki noveco, attiecības dabiski izjūk un atkal meklē līdzsvaru. Tām ir jāmainās pastāvīgi, lai respektētu abu pušu evolūciju. Nav iespējams izveidot relatīvi vienkāršu shēmu, neriskējot akli ieslēgt tajā to vai citu pusi. Kā tad būt? Kā atrast harmoniju attiecībās? Visas pagātnes brūces jāapspriež un jāatzīst, pārpratumi jāizskaidro, dusmām jābūt izteiktām un pieņemtām, lai izveidotu saikni. Tad izlīgums piedzimst no savstarpējas līdzjūtības.