Šeit ir laime

1957. gads. Mazajā ciematā Faha Klēras grāfistē, kur nekas nemainījās tūkstoš gadu, tuvojas pārmaiņas. Pirmkārt, lietus ir beidzies. Neviens neatceras, kad tas sākās: mūžīgais lietus Īrijas rietumu krastā ir dzīves norma. Bet šeit vietējais priesteris Tēvs Kofijs paziņo par elektrības... iestāšanos, un mākoņi, šķiet, izklīst. Sešpadsmit gadus vecais Noels Krou pavada vasaru Fahā pie vectēva un vecmāmiņas, un šeit kopā ar vēstnešiem par nākotni — elektriķiem — parādās noslēpumainais Kristi un atnes sev līdzi milzīgu pagātnes un noslēpumu visumu, kas ir jāatklāj, un, protams, daudz daudz dzīvās īru mūzikas.
Nails Viljamss pārvalda hologrāfiskā rakstīšanas tehniku, kad vesels kosmoss ietilpst smilšu graudā un ar šo pašu smilšu graudu tiek izteikts. Katras romāna frāzes — makrokosmoss īru ciemata, kas ir visums, uz kuru tūlīt tiks izstiepti elektriskie vadi. «Šeit ir laime» — izklaidējošs, novērojošs, dažreiz smieklīgs un nemainīgi aizkustinošs omāžs mieram, ko var mēģināt radīt no jauna. Tas ir romāns par izaugsmi — gan atsevišķiem cilvēkiem, gan pašu laiku kā tādu. Un, protams, tas ir romāns par cilvēku stāstu spēku un varu.