Aizslēgta savā ķermenī

Bip, hiss, bip, hiss… Tas – viss, kas palicis no manas dzīves: aparāta, kas nodrošina mākslīgu plaušu ventilāciju, čīkstoņa, lai uzturētu dzīvību nekustīgā ķermenī. Es esmu dārzenis. Atmestā vienība. Gandrīz līķis. Bet ir kaut kas, ko neviens nezina: patiesībā es... esmu dzīva, vienkārši aizslēgta savā ķermenī, kā cietumā. Un viss, kas man palicis, – atmiņas. Par manu Evi; par to, kā pirms trim gadiem kāds viņu man atņēma. Es zinu, ka šīs atmiņas palīdzēs viņu atrast. Tās apvienojas no daudziem sīkumiem, it kā puzle. Pirms trim gadiem es pieļāvu briesmīgu kļūdu. Pirms trim gadiem es sazinājos ne ar to, ar ko vajadzēja. Pirms trim gadiem es briesmīgi pievīlu savu tuvu cilvēku… Un tagad man ir jāsameklē veids, kā tikt sadzirdētai, lai palīdzētu Evi atrast.