Reinavanas sāga. Dieva karotāji

Ir pienācis 1427. gads. Atcerieties, ko tas nes? Ak, kā gan! Aizmirst nav iespējams. Tajā pavasarī, šķiet, martā, noteikti pirms Lieldienām, pāvests Mārtiņš V izsludināja buli Salvatoris omnium, kurā paziņoja par nepieciešamību pēc kārtējā krusta gājiena pret ķecerīgajiem čehiem, lai... ar zobenu un uguni sodītu husītu ticības atkritējus. Krusta karotāju spēki devās gājienā jūlija sākumā, nedēļu pēc Pētera un Pāvila, šķērsoja robežu un devās dziļāk Čehijā, atstājot ceļā līķus un ugunsgrēkus. Bet ko mūsu vecais paziņa, Reinmārs no Belyavas, biežāk saukts par Reinavanu? Tagad, piederot Dieva karotājiem un zvērējot Čašas lietai, viņš, kopā ar uzticamiem draugiem, Šarlē un Samsonu Medku, joprojām klīst pa pilsētām un ciemiem, pilīm un klosteriem, krogiem un kapsētām — mīlot un ienīstot, bēgot un panākot, špionējot un cīnoties. Un galvenais — iekļūstot nepatikšanās, viena sliktāka par otru, un katru reizi izkļūstot no tām, ne citādi kā ar brīnumu. Nē, tas noteikti nav "Sāga par raganu". Tas ir — otrā daļa "Reinavanas sāgā", izcilā Andrzeja Sapkovska triloģijā, kas veltīta husītu karu laikmetam. Pirmo reizi — ar Denisa Gordeeva ilustrācijām!