Es zinu katru minūti.

Viņa izrādījās nevis Anžela, lai gan ļoti atgādināja viņu: tāda pati figūra, gaita, tie paši mati. Marks kļūdījās. Tas ir saprotams - pagājuši divpadsmit gadi. Veltīgi viņš viņu vajāja. Rezultātā nonāca policijā un nācās rakstīt paskaidrojumu. Un viņš atcerējās visu... - burtiski katru minūti. To, kā iepazinās slimnīcā vispirms ar maigo un aizkustinošo Eļu, bet pēc tam - ar skaistuli Anželu, kuru par garajām slaidajām kājām nodēvēja par stirnu. To, kā viņi bēga no palātām un ilgi stundām sēdēja bēniņos, runājot par neko. To, kā viņš nevarēja izlemt, kura no divām meitenēm viņam patīk vairāk... Atcerējās pēkšņi uznākušo sajūtu - lielu, bezinteresantu. Un dienu, kad viss mainījās. Vlasdas Hārebovas grāmata - tas ir līdzjūtība un atgādinājums par to, cik trausls ir mūsu pasaule. Stāsts turpina spriedzi līdz pat pēdējai lappusei.