Filozofiskās stāsti

Stāstu varoņi Voltera darbos parādās no ārpuses, un viņu uztveres svaigums īpaši spilgti izceļ realitātes neglītumu. Šajā realitātē priesteri vēršas pret Zadiģu par to, ka viņš attur atraitnes no sevis dedzināšanas uz vīru līķiem. Vienkāršais cilvēks nesaprot, kāpēc laulībai ar... mīļoto cilvēku nepieciešama Romas pāvesta piekrišana, kurš dzīvo citā valstī un runā svešā valodā, un kāpēc reliģiskā tautas rīcība tik ļoti atšķiras no Bībelē rakstītā. Gigants Mikromegass tiek lūgts neapgrūtināt sevi ar Zemes iznīcināšanu, jo cilvēki paši ar to tiek galā, bet optimists Kandīds saskaras ar nežēlību un vardarbību kā dabiskiem pasaules stāvokļiem. Volters nebija revolucionārs, tomēr prāts un talants lika viņam bez kļūdām sajust sabiedrības sāpīgās vietas. Viņa stāsti, radīti 18. gadsimta otrajā pusē, arī šodien lielā mērā tiek lasīti tā, it kā tie būtu rakstīti vakar.