Pīliģrims. Vojvoda

Viņam palika dzīvot dažus mēnešus. Bet laimīga sagadīšanās ļāva iegūt jaunu, piepildītu dzīvi. Jā, viduslaikos, bet kāda tam nozīme. Jo īpaši, ja viss sakrīt tā, ka nav laika garlaikoties.
Viņš izbaudīja, kā tas ir - iet pa ceļu "no vikingiem... līdz grieķiem". Redzēja Konstantinopoles spožumu un nabadzību. Gāja cauri netīrumiem, asinīm un cīņu smaržai. Gandrīz iznīcināja seldžuku valsti. Bija nākamā imperatora mīlulis un viņa māsas mīļākais. Un liktenis ir gatavs apdāvināt viņu ar jaunām prieka un pārbaudījumu devām, kas neļaus asinīm apstāties. Bet kādā brīdī atbildības sajūta par viņam uzticētajiem cilvēkiem norāda, ka Vīzantiešu impērijas teritorijā viņš viņus nevarēs pasargāt. Un tad viņš nolemj atgriezties Krievijā. Tur arī nav mierīgi. Kņazistes laiku pa laikam satricina iekšējās nesaskaņas. Bet taču var iekārtoties arī malā no šiem konfliktiem. Ja izdosies, protams.