Māte un neapmierinātās dvēseles

Robertsons Deiviss — lielākais kanādiešu rakstnieks, sižetu un mīklu meistars, viens no labākajiem stāstniekiem angliski runājošajā literatūrā. Viņa «Deptfordas trilogija» («Piektais tēls», «Manticora», «Brīnumu pasaule») tika uzskatīta par «kanādiešu izrāviena» sākumu pasaules literatūrā. Viņš iekļuva Bukera balvas īsajā sarakstā (ar... romānu «Kas ir kaulos iekšā» no «Kornišas trilogijas»), saņēma galveno kanādiešu literāro balvu — ģenerālgubernatora balvu, un dzīves beigās gandrīz saņēma Nobela prēmiju, taču, pat paliekot mūžīgi kandidātu vidū, ieguva pasaules klasika statusu.
«Drukātāji pieredzes dēļ atrod, ka viens Māte maksā divus Monstrus un ne mazāk kā trīs Neapmierinātās Dvēseles, — rakstīja angļu satīriķis 17. gadsimtā Semjuels Batlers. — Bet, ja Mātei pievienojas Neapmierinātās Dvēseles, neviena cita Stāsts ar to nevar salīdzināt». Un šī romāna varonim būs jāpārbauda šī gudrā doma uz savas pieredzes: tieši neapmierināta dvēsele kļūst pirmajās rindās par Konoru Gilmartinu, kultūras nodaļas redaktoru laikrakstā «Balss», kurš pieķer sievu gultā ar mīļāko un saņem no viņa (sava padotā, teātra kritiķa) ar nūju pa galvu. Un te kāds nezināms aizved Konora dvēseli vispirms «uz astoņpadsmito gadsimtu, kas pēc cilvēces vēstures mērogiem bija praktiski vakar», — un uz to neapstājas; un jau «Deivisa firmas laika mašīna izklāsta mums krāsainas pagātnes ainas, kas piepildītas ar brīnumiem un izsistību» (The Los Angeles Times Book Review). Kāpēc Konoram atveras ainas no viņa paša senču dzīves, un kāda saistība ir ar baznīcu, kas saucas «Emanuēla Švedenborga biedrība, zinātnieks un pravietis»?
Pirmo reizi krievu valodā!