Spējīga klausīties

 Tove Jansone noteikti ir viena no noslēpumainākajām rakstniecēm pagājušajā gadsimtā. Būdama diezgan noslēgta persona, kas sargāja savu personīgo dzīvi no svešiem, Tove tomēr dāsni piepildīja savus darbus ar autobiogrāfiskiem sīkumiem: bērnības atmiņām, ģipša un eļļas krāsu smaržu, sāļo jūras gaisu... un radošajiem meklējumiem. Lakoniski stāstot par ikdienu, Jansone prasmīgi izcēla galveno, it kā sastādot instrukciju savai dzīvei: «Ja ūdens ceļas, tad būs vētra. Ja tas krīt ļoti ātri un zemu, – arī var notikt vētra. Gredzens ap sauli var būt bīstams. Un saulriets dūmakainās tumši sarkanās krāsās nenozīmē neko labu.» Viņas radošā apziņa nebija apmākusies pat ar pasaku par mūmiem panākumiem un kopā ar to nākušo popularitāti. Un Toves Jansones proza ir labākais atbildes variants uz jautājumu «Kā viņai tas izdevās?».