Nogalināti pie Maskavas

«Tas esam mēs, Kungs!..», «Kliedziens», «Nogalināti pie Maskavas» – ar šiem un citiem Konstantina Vorobjeva darbiem pie mājas lasītāja pirmo reizi nonāca neizdomāta, neizpušķota, neglīta, caururbjoša savā ikdienišķajā nežēlībā patiesība par karu: par nometņu gūstu un aizsardzības vienībām, par briesmīgajiem... zaudējumiem pirmajos kara mēnešos, par personīgo karavīru drosmi, kas pārvarēja «nepietiekamo komandieru muļķību un politruku bailīgumu»; patiesība, kuras koncentrācija, pēc A. Solženicyna vārdiem, «izsauca mežonīgu uzbrukumu padomju valsts kritikai». Vorobjevs «ilgi un grūti gāja literatūrā, viņa manuskriptus iznīcināja Maskavas recenzenti... iznīcināja bez žēlastības, iznīcināja... par "pozitīvā tēla izkropļošanu", par "pacifismu", par "deheroizāciju"... Īpaši saņēma par "okupācijas patiesību", par "naturālistisko" kara attēlojumu un par "padomju karavīra tēla izkropļošanu"», – teica par šīs grāmatas autoru cits rakstnieks-fronte, Viktors Astafjevs. 2001. gadā Konstantinam Vorobjevam pēc nāves tika piešķirta Aleksandra Solženicyna balva – kā prozaiķim, «kurš darbi pilnvērtīgā patiesībā parādīja traģisko sākumu Lielajā Tēvijas karā, tā gaitu, tās sekas krievu lauku un vēlākā noraidīto veterānu rūgtumu».