Uz rītausmu tu viņu nemodini…

Afanasijs Afanasjevičs Fets (1820–1892) — izcils krievu dzejnieks 19. gadsimtā, „dabas un mīlestības dziedātājs”, izsmalcināts lirētiķis. M. J. Lotmans atzīmēja viņa dzejas „impressionistisko momentālitāti” un pat saskatīja tajās tuvību „kino poētikai un attēlu montāžai”. Feta radošumā nav attīstības perioda: viņa... liriskais „es” pasaulei parādījās jau kā vienots un pabeigts. Kā izteicās dzejnieka tuvs draugs, Lev Nikolajevičs Tolstojs, viņa dzejoļi ir rakstīti vienlaikus „stingri un viegli”, un daži tā, ka tajos „ne vārdu pievienot, ne atņemt, ne mainīt nevar”. Feta saruna par mūžīgo — par mīlestību, dzīves pilnību, tuvumu dabai, par skaistumu un grūtībām to izteikt — turpinās arī divus gadsimtus vēlāk, nesot ideju par dvēseles un pasaules harmoniju, pieņemot esamību tādu, kāda tā ir, ar visu tās mainīgumu un beigu neizbēgamību.