Pīrs

Īpaša attieksme pret virtuvi un maltīti caurvij visas Vladimira Sorokina grāmatas, taču tikai “Pīrā” ēdiena tēma ir centrāla un atklāta vispusīgi. Materiālizācija metaforas — iecienīts autora paņēmiens — kā nevar labāk der pētījumam par kultūras un simbolisko nozīmi izsalkuma un... apmierinājuma. Caur ēdiena prizmu autors aplūko cilvēku attiecības un kaislības, klasiskos darbus un tradicionālos krievu literatūras stilus, pagātni un utopisko nākotni. Grāmatā iekļauti trīspadsmit spilgti un ļoti atšķirīgi teksti. Starp tiem “Nastja” — viena no vispārsteidzošākajām Sorokina lietām, kas izsauca ētikas piekritēju sašutumu ar atklātu kanibālisma ainu; “Zirgu zupa” — psiholoģisks portrets cilvēkam deviņdesmitajos, balstoties uz vienas atkarības stāstu; “Jū” — pirmais akmens ēkā “Manaraga”, augstās virtuves pasaules attēlojums kā slēgtai kopienai, kas prasa pilnīgu sevis upurēšanu. “Pīrs”, uzrakstīts 2000. gadā, nostiprināja Sorokina slavu kā rakstniekam, kurš atbrīvojis krievu literatūru, — tādam, kurš gandrīz no nulles radījis valodu, ar kuru tā spēja runāt par materiālo, zemo, kaunīgu un jūtīgu.