Dienasgrāmata zaudētajai mīlestībai

Divus ar pus gadiem Ēriks-Emmanuēls Šmits centās apzināties un pieņemt neiedomājamo: pēkšņu sievietes nāvi, kura viņu laidusi pasaulē. Šajās lapās stāstīts par viņa «laimes parādu»: ilgu, niknu cīņu ar skumjām. Palikt bezgala skumjam būtu nodevība pret māti, jo šī maiga,... gaismu izstarojošā sieviete apdāvināja viņu ar dzīves garšu, kaisli pret mākslu, humora izjūtu, pielūgšanu priekam. Rakstnieks analizē gan tuva cilvēka zaudēšanas sāpes, gan to pārstrukturēšanu, kas notiek mūsos, kad mēs pārstājām būt savu vecāku bērni. «Dienasgrāmatā zaudētajai mīlestībai», kā arī izsūdzējošajā esejā «Uguns naktis» Šmits caur personisko pieredzi, caur «mīlestības bēdām» izprot universālas patiesības. Viņam izdodas pārvērst nāves pieredzi par lielisku dzīves mācību.