Piecas traumas, kas traucē būt pašam sev

Šajā grāmatā Liza Burbo runā par katra cilvēka personisko atbildību, - atbildību nevis pret kādu citu, bet pret sevi pašu, pret savu dvēseli, pret savu veselību. 
Ikviena garīgā trauma, ko nodara kāds cits, tu neizbēgami nodari sev. Un uz ilgu laiku.... Tādējādi ciešanas tiek nodotas no paaudzes uz paaudzi. No bērnības traumām, no ierastām ciešanām izaug masveida, vispārējas ciešanas, un tās pieņem sociālu, valsts, globālu krīžu formu. Nodevība, netaisnība, pazemošana, noraidītās, pamestās dvēseles mokas - kā rāda Burbo, tās ir dziļi personiskas traumas; bet vai tiešām tās neveido pamatu, ja ne būtību, visām cilvēku ciešanām? Izrādās, ka nav jēgas sūdzēties par kādu vai kaut ko, nav jēgas ķert un sodīt ļaundarus, jo iecietīgais ļaundaris - viņš ir moceklis - sēž katrā no mums. Vai ir iespējams un kā atbrīvot viņu gan no ciešanām, gan no ļaunuma? Atrodi atbildi šajā grāmatā un izmanto to!