MINI: Es atzīšos

Es varētu teikt, ka tas ir stāstu krājums, ka stāsti ir tikai septiņi un visi tie ir rakstīti pirmajā personā, bet es redzu grāmatu citādi. Man tas nav tikai stāsti un, galvenais, ne tikai varoņi, man tas ir cilvēki. Dzīvi... cilvēki. No gaļas un asinīm. Ludmila, Pols, Žans un citi, bezvārdi, stāsta par sevi. Gandrīz visi viņi runā tumsā, naktī vai tādā dzīves brīdī, kad viņi ne pārāk labi atšķir dienu no nakts. Mēģinot saprast sevi, viņi atklājas, noņem bruņas, atver dvēseli. Ne visiem tas izdodas, bet pat mēģinājumi liek man līdzjust. Teikt, ka līdzjūtu saviem varoņiem, droši vien ir pārāk dižciltīgi, bet atkārtoju: man tie nav varoņi, bet cilvēki, reāli cilvēki, mani jaunie paziņas, kurus es jums šodien arī iepazīstinu.