Suns un viņa zēns

Eva Ibotsone kādu reizi paziņoja: "Man neizturama pati doma, ka stāstam, ko es izdomāju, var būt slikts beigas, un nav svarīgi, vai es rakstu pieaugušajiem vai bērniem".
Stāstu ar labām beigām - par nodevību un uzticību, par ļaunumu un mīlestību, par... internātskolu un raganu un spoku kompāniju - Eva ir uzrakstījusi vairākus desmitus. Starp citu, viņai ne reizi vien ir norādīts, ka, iespējams, Dž. K. Roulinga ir aizņēmusi dažas idejas no viņas.
"Lai nu tā būtu, - atbildēja Ibotsone, - un es labprāt viņai paspiestu roku. Mēs visi, kā rakstnieki, kaut ko aizņemamies viens no otra".
Hēlam ir desmit gadi, un, cik viņš sevi atceras, viņš kaislīgi sapņo par suni. Kad viņa dzīvē parādās totentemāņu terjers, zēnam jāuzzina, uz ko viņš spēj doties drauga labā. Un vēl piedzīvot virkni piedzīvojumu - skumju, smieklīgu, bet dažreiz arī nāvējoši bīstamu.
Un, protams, galveno lomu tajos spēlē suņi. Cik daudz viņu ir grāmatas lapās? Trešajā desmitā mēs esam pazaudējuši skaitīšanu.
Bērniem vidējā skolas vecumā.