Konektogrāfija. Nākotne globālajai civilizācijai

Grāmata par nākotni, kurā nacionālās robežas spēlēs arvien mazāku nozīmi, bet visdažādākās komunikācijas, kas savieno milzīgas megapoles, — arvien lielāku.
Ilgus gadus pastāvēja uzskats: „Ģeogrāfija — tas ir spriedums”. Globālā revolūcija saziņas līdzekļos visās tās formās — transportā, enerģijā un komunikācijās... — ļāva veikt kvantu lēcienu cilvēku, preču, resursu, zināšanu mobilitātē, kas pamatīgi mainīja situāciju. Ģeogrāfiju vairs nevar uzskatīt par šķērsli. Šīs grāmatas autors ievieš jaunu terminu „konektogrāfija”, kurā apvieno divas pasaules dalīšanas formas. Konektogrāfija atspoguļo milzīgu izrāvienu cilvēku, resursu un ideju mobilitātē kā pasaules evolūciju no politiskās ģeogrāfijas — kā pasaule oficiāli ir sadalīta — uz funkcionālo ģeogrāfiju, proti, kā cilvēki patiesībā izmanto pasauli, no nācijām un robežām līdz infrastruktūrai un loģistikas ķēdēm.
Mūsdienu pasaules sistēma attīstās no vertikāli integrētām impērijām 19. gadsimtā caur horizontāli savstarpēji atkarīgām valstīm 20. gadsimtā uz globālu civilizāciju tīklu 21. gadsimtā. Savstarpējā saikne, nevis suverenitāte, kļūst par cilvēces organizatorisko principu.
Šis nobriest globālais civilizāciju tīkls nākotnē var samazināt vides piesārņojumu, nevienlīdzību un pat pārvarēt ģeopolitisko konkurenci. Jaunais devīze nākotnei jābūt vārdiem: „Saistītība — tā ir liktenis”.