MINI: Viņa manā sirdī

Jaunais gads ziemas mežā… Egles, apklātas ar sniegu, saulrieta saule vieglā miglā… No šejienes skaistuma elpa aizrāvās. Un pēkšņi… Pirmajās sekundēs mēs pat nesapratām, kas ir priekšā. Milzīga veca priede, no apakšējā zara karājās… eņģelis. Kristāla rotaļlieta cilvēka augumā, izplestām... spārniem, nolaista galva, garas baltas cirtas. Eņģelis lēnām šūpojās, un gaisā it kā izskanēja gandrīz nedzirdams zvans, tieši no daudziem zvaniņiem. Es apbūru skatījos uz priedē piekārtoto figūru. Kristāla rotaļlieta izrādījās meitene. Mirusi. Viņu klāja sniega kārta, aklinoši baltie mati mirdzēja ziemas saules stariņos. Un seja… Pusstikla, tieši kā retā porcelāna. Es grūti noturējos uz kājām, jo pēkšņi sapratu – mirušajai meitenei ir mana seja…