Cilvēks-amfībija

Tālā karstā zemē piekrastes klints virsotnē stāv māja. Šajā mājā dzīvo Dievs. . . .Tā vietējie iedzīvotāji sauc par ārstu Salvatoru — ģeniālu ķirurgu, kurš ar savu cēlo darbu bez atlīdzības palīdz nabadzīgajiem zemniekiem un zvejniekiem. Bet ārsts ne tikai... ārstē, labo dabu un netaisnības, viņš arī RADA, kā pienākas Dievam. Pateicoties jaunākajiem zinātnes sasniegumiem un savam talantam, Salvators ir radījis cilvēku, kas spēj dzīvot divās stihijās, bet ir pilnīgi nepiemērots cilvēku sabiedrības realitātēm. . .© Dentyst .Piezīme: . . .Romāns uzrakstīts 1927. gadā un pirmo reizi publicēts pirmajā — trīspadsmitajā numurā žurnālā «Aplūkojot pasauli» (Maskava) 1928. gadā. Gandrīz uzreiz tas iznāca atsevišķā izdevumā un kopš tā laika ir vairākkārt pārizdots. «Cilvēks-amfībija» — viens no populārākajiem Aleksandra Belajeva darbiem ne tikai mūsu valstī, bet arī ārzemēs. Tieši šai grāmatai, līdzās «Profesora Dūela galvai», augstu novērtējumu sniedza Herberts Vels. 1962. gadā pēc romāna motīviem režisori G. Kazanskis un V. Čebotarjovs uzņēma mākslas filmu. . .Iedvesma romāna «Cilvēks-amfībija» rakstīšanai Belajevam bija, no vienas puses, atmiņas par izlasīto Jaltā, slimības laikā, franču fantastikas rakstnieka Žana de la Ira romānu «Iktanērs un Moizetta», bet no otras puses, kā atcerējās rakstnieka atraitne Margarita Konstantinovna Belajeva, — avīzes piezīme par tiesas procesu, kas notika Buenosairesā pret kādu ārstu, kurš veica «svētapretenciozus» eksperimentus ar dzīvniekiem un cilvēkiem. Kas bija šī piezīme, kurā avīzē, kādi bija procesa sīkumi, — šodien to vairs nav iespējams noskaidrot. Bet tas ir vēl viens pierādījums Belajeva centieniem savos zinātniskās fantastikas darbos balstīties uz reālās dzīves faktiem