Stāsts par pazudušo bērnu

Neapoliešu kvartets Elenas Ferrantes  - kā pati dzīve. Ja bērnības un jaunības notikumi izstiepjās uz ilgiem trim sējumiem, tad pēc tam dienas lidos kā trakas, neprātīgā steigā nomainot viena otru. Noslēdzošajā, ceturtajā daļā "Stāsts par pazudušo bērnu" mūsu varones jau... ir nobriedušas, un, tātad, kaut ko sapratušas un redzējušas. Lenu un Lilu praktiski vienlaicīgi piedzimst pa meitenei, kas ļoti viņas satuvina. Ienaidnieces tagad zina, kas viņas ir viena otrai, un nemēģina to mainīt. Lila uzņemas neoficiālā kvartāla līdera lomu, atņemot šo "amatu" mūžīgajiem Solar. Lenu ienāk savas rakstnieces karjeras ziedēšanas laikā, bet dzīvo viena ar trim bērniem savā bērnības kvartālā.  Tas ir viņas apzinātais izvēle. Šaurs līdzsvars tiek izjaukts ar briesmīgu katastrofu. Neveiksmes, šķiet, tā vien pielīp pie Lilas, pierādot apkārtējiem un viņai pašai, ka viņa ir nolādēta. Neizmeklējiet Ferrantes noslēguma grāmatā atbildes uz visiem jautājumiem: vai dzīve mums tās sniedz? Neraudiet par to, ka beigusies pēdējā lappuse: varones jau stingri apmetušās jūsos.  Šajā ir galvenā Ferrantes maģija.