Stāsts par Sergeju Nepējcinu

Reiz rakstnieks un vēsturnieks V. M. Glinka, strādājot ar muzeja fondiem un arhīviem, atrada senatnīgu gravīru — virsnieka portretu ar kaujas ordeņiem uz mundiera, kas balstījās uz pleca ar kruķiem, ar parakstu «Drosmīgais pulkvedis Nepējcins», bet pēc dažiem gadiem —... kājas protēzes zīmējumu, ko slavenais izgudrotājs I. P. Kuliņins izstrādājis artilērijas virsniekam Nepējcinam. Neparastais gadījums ieinteresēja rakstnieku — tā sākās darbs pie grāmatām par izcilu krievu virsnieku, Očakova iebrukuma un 1812. gada Tēvijas kara varoni.

Grāmatā «Stāsts par Sergeju Nepējcinu» mēs redzam princi Grigoriju Potiomkinu un ģenerāli Mihailu Kutuzovu, mākslinieku Mihailu Ivanovu un izgudrotāju Ivanu Kuliņinu un vēl daudzus galvenā varoņa laikabiedrus. Stāstījums sākas ar Nepējcina bērnību, turpinās ar mācībām Inženieru-artilērijas korpusā, kur Sergejs mācījās kopā ar nākamo kara ministru Alekseju Arakčeevu un nākamajiem Napoleona karu varoņiem Ivanu Doroho un Vasīliju Kosteņecku. Pēc korpusa beigšanas Nepējcins nonāk Krievu-turku karā no 1787. līdz 1791. gadam, un viņa pirmais lielais kaujas uzdevums ir Očakova cietokšņa ieņemšana 1788. gadā. Smaga ievainojuma dēļ, ko viņš guva Očakova sienās, septiņpadsmit gadus vecais artilērijas poručiks zaudēja kāju virs ceļgala, bet liktenīga tikšanās ar I. P. Kuliņinu deva viņam iespēju turpināt dienestu.

Par šī neparastā cilvēka tālāko likteni var uzzināt, izlasot romānu «Godības ceļš».