Apsūdzības ēnā

Esejā «Apsūdzības ēnā» (2000) Boriss Groiss piedāvā apsvērt, kas slēpjas zem mūsu kultūras semiotiskās virsmas — tumšā submediālā telpa, kas paslēpusies aiz pasaules attēla. Skatītājam tā vienmēr kļūst par šaubām un bailēm, bet no otras puses, par negaidītu atklājumu un... negribētu atklāsmi avotu. Izņēmuma situācijā caururbjošs kritisks skats, alkstošs mediatīvās atklātības, atrod plaisu, kurā uz mirkli atklājas patiesība. Šis brīdis pārvēršas par jaunu zīmju parādīšanos, kas vēlāk iepinās kopējā audumā. Balstoties uz dažādiem filozofiskiem tekstiem, kas pēta šaubas un Otra skatienu (no Dekarta, Heidegera, Sartra, Mosa un Batāja līdz poststruktūralistiskajiem pētījumiem par Lakanu un Deridā), Groiss nosaka ontoloģisko aizdomu kā visu mediju mediju, kā pamatu, kas nodrošina mūsu kultūras arhīva reproducējamību un nemainīgumu.