Toma Kitinga afēra. Neizdomāta mākslinieka viltojuma stāsts

Toms Kitinga — varonis, kas pilnīgi nav mūsu laika, lai gan dzīvoja blakus XX gadsimtā. Cilvēks renesanses tipa, pašdarināts, patiesi un godīgi ("krāpnieki" taču arī var būt Robins Huds), bērnišķīgi tiešs attiecībā uz dzīvi un mākslu, uzticīgs saviem principiem un... ideāliem.

Izcils viltojumu un restaurācijas meistars, bet, pirmkārt, talantīgs mākslinieks, viņš teica: "Es nekad neesmu slēpis savu spēju radīt viltojumus. Un mani pārsteidz tikai viens — ka prese tik ilgi nespēja mani atklāt".

Kitingu atklāja mākslas žurnāliste laikrakstā The Times, kas pašlaik vada angļu "Ermitāžas draugu biedrību", vairāku grāmatu par muzeju un Piotrovski dinastiju autore, Džeraldīna Normana. Otrajā grāmatas daļā viņa stāsta par savu neticamo žurnālistiski-detektīvo izmeklēšanu un meklējumiem pēc viņa varoņa. Rezultātā pēc Normanas rakstiem un troksņa mākslas sabiedrībā, Toms Kitinga pats pieteicās un piezvanīja savai nepagurstošajai vajātājai. Ļoti krāsains, pelēkmatains un kuplabārda Kitinga, vairāk līdzīgs Lūčiano Pavaroti nekā angļu kokni, pastāstīja savu stāstu Džeraldīnai un viņas vīram, rakstniekam Frenkam Normanam.

Pirmajā grāmatas daļā Frenks to izklāsta Toma vārdā. Viņš stāsta par steidzamu rāmju restaurāciju padomju vēstniecībā Bulganina un Hruščova vizītes laikā Londonā, par "tūrēm" pa Skotijas pilīm ar spokiem, lai restaurētu gleznu kolekcijas, par īsu tikšanos ar karalieni un par to, kā viņi kopā stāvēja uz skatuves Malboro namā, un Kitinga demonstrēja, kā notīrīt vienu gleznu un atklāt aiz tās citu, un vēl daudz citu, pilnīgi neizdomātu stāstu?