Īru pasakas un leģendas

Visi burvība izgaist, maģiskās radības zaudē spēku, dievi aiziet atpūtā. Bet tikai ne aizsargātajā Īrijā, kur pragmatiskā laikmeta gars pūš ar pusi spēka, bet brīnišķīgie joprojām jūtas brīvi, dāvā labajiem un kaitina ļaunajiem. Dāmas un kungi svinīgās drēbēs, sarkanos cepurēs... un zaļos apmetņos, grūti saskatāmi starp zālēm un ziediem, iznāk kavalēdēs un dejo uz nakts kapsētām, māca izlaistajiem jauniešiem prātu, reizēm nozog cilvēku bērnu, atstājot šūpulī apburtu baļķi. Garlaikoti merrow vilina jūrniekus uz okeāna dibenu, kārdinot ar pudelīti brendija. Kurnētāji leprikoni, prasmīgi kurpnieki, neaizmirst par izdarībām — reti nevainīgām. Vakarējie mirušie parādās kā spoki saviem iznīcinātājiem, bet pravietiskās bansijas jau raud par rītdienas mirušajiem. Nav brīnums, ka, vācot un sistematizējot savas valsts pasakas un leģendas, lielākais Īrijas dzejnieks Viljams Batlers Jeits (1865–1939) pārliecinājās: "ja izrakņā dziļāk, ikviens ir skaidrredzīgs. Keltam skaidrredzīgs ir jau tā."